Ešlija Šmite un Ērihs Marija Remarks: Debesis bija skursteņu dū­mos vēl neapkvēpušas un dzeltenas kā misiņš. Aiz fabrikas jumtiem tās mirdzēja ļoti spilgti. Tūlīt vajadzēja lēkt saulei. Es pa­skatījos pulkstenī. Vēl nebija astoņi. Stundas ceturksni par agru. Es atslēdzu vārtus un sagatavoju benzīna sūkni. Ap šo laiku vienmēr brauca garām dažas mašīnas, kas gri­bēja uzņemt […]

Liene Mazulāne: Mēs stāvējām pie jūras. Abām kājām dziļi smiltīs, kamēr mūsu kailās potītes kutināja vējš. Es pasniedzos pēc viņas rokas, bet viņa atrāvās un steidzīgi ielika roku kabatā. Ievilku elpu un noriju kamolu kaklā. Tā dažkārt gadās. Dažkārt gadās apmaldīties sevī un pazaudēties citos, jo, kas gan mēs esam, ja ne apkārtējo atspulgs?             […]

Ešlija Šmite: Nāve ir jokaina lieta- kā dūre pakrūtē, tā plānoto veic mērķtiecīgi, aprēķināti. Tās pirmsspēle mēdz būt neprognozējama- no agonizējošām sāpem līdz vieglai erotikai-, taču pati nāve ir vien lietišķs klikšķis. Pēc pāris minūtēm mocību, asinīm burbuļojot manā sadragātajā rīklē, jutu nāves vēsos soļus klusi dipinām tuvāk. Manas acis izvalbījās, sajutu asu sāpi krūškurvī, […]