Ešlija Šmite un Ērihs Marija Remarks:

Debesis bija skursteņu dū­mos vēl neapkvēpušas un dzeltenas kā misiņš. Aiz fabrikas jumtiem tās mirdzēja ļoti spilgti. Tūlīt vajadzēja lēkt saulei. Es pa­skatījos pulkstenī. Vēl nebija astoņi. Stundas ceturksni par agru.

Es atslēdzu vārtus un sagatavoju benzīna sūkni. Ap šo laiku vienmēr brauca garām dažas mašīnas, kas gri­bēja uzņemt degvielu.

Pēkšņi aiz sevis izdzirdu aizsmakušu čīkstoņu, kas skanēja tā, it kā no pazemes grieztu augšā sarūsējušu ķēdi. Es apstājos un ieklausījos. Tad aizgāju atpakaļ pār pagalmu pie darbnīcas un uzmanīgi atvēru durvis.

Pustumšajā telpā šurpu turpu grīļojās kāda spocīga ēna. Tā valkāja netīri baltu galvas lakatu, zilu priekš­autu, biezas tupeles, vicināja slotu, svēra deviņdesmit kilogramus un bija apkopēja Matilde Stosa. Klusu ‘’labrīt’’ nomurminājusi, viņa turpināja nevīžīgo putekļu bikstīšanu no vienas darbnīcas puses uz otru. Nāsis kutināja dzelzs un benzīna smarža, brīvi planējošie putekļi naidīgi centās iespiesties acs kaktiņā, taču darbnīcas pelējuma māktās sienas arvien nekļūdīgi sniedza tik ierasti mātišķo patvērumu.

‘’Stosas kundze, domāju, ka šodien grīda iztiks bez jūsu slotas prasmīgajiem glāstiem,’’ noteicu, pievilkdams tuvāk čīkstošu koka ķebli.

‘’Tā jau nu es nevaru, kungs, nevaru vis… kā tad es… bez darba. Tā taču es maizi sev uz galda gādāju.’’

‘’Šodien iztiksiet ar vienu no maizēm, kas rūgst pudeles dibenā,’’ izvilku pats savu blašķi, ko kā avārijas pogu glabāju nodilušo džinsu kabatā. Rūgts brendijs nekavējoties iededza manu rīkli, it kā aizsviļot sērkociņu katrā no šūnām, kam paveicās būt dzēriena norīšanas ceļā. Matilda Stose lēnīgi saposās drēgnajām rudens skavām, raidīdama manā virzienā neizpratnes pilnus skatienus.

‘’Mirklīti, Stosas kundze. Man Jums jāuzdod jautājums.’’

Viņas smagnējais augums izslējās nedaudz taisnāk, ‘’Es Jūs klausos.’’

‘’Ja Jūsu mīļotajam vīrietim draudētu nāves briesmas… vai Jūs steigtos tam palīgā?’’

‘’Protams, kungs. Tas jau i’ tās mīlas lielais trumpis.’’

‘’Un ko Jūs iesāktu, ja mīļotais Jūsu palīdzības nealktu ?’’

‘’Ko tad nu… ja cilvēks alkst nelaimē viens pats nirt, aiz kājas jau nu šamējo neturēšu.’’

Praktiski. Viegli. Lai jau nirst. Bet kā lai ļauju cilvēkam nirt bezdibenī, no kura pats izrāvos četru roku vilkts.

Brendija liesmas mazināja saviļņojuma plūdus manās acīs. Asaras oda pēc nelaimes, un nelaimes jau sen riņķoja man visapkārt kā maitu lijas vecam medījumam, knābdamas manos kaulos, skrubinādamas manus nejūtīgos pirkstgalus, kurus nespēju pakustināt, lai aizdzītu riebīgās viešņas. Spēju vienīgi cilāt blašķi un cerēt, ka rūgtie pilieni kā tintes traipi burtnīcā izdzēsīs kļūdas, aizstājot tās ar tumšiem, piebriedušiem pleķiem, kas nepacietīgi alkst sasmērēt nākamajā rītā pašķirto lappusi.

‘’Rob!’’

Vārgās spuldzes stari neizturami spītīgi centās ieurbties manās miega pilnajās zīlītēs un es nebiju gatavs tiem gūt uzvaras laurus. Nokāru galvu, pasargādams jūtīgos acu ābolus no nežēlīgās gaismas.

‘’Kas ir, Otto?’’ vārdi no manas mutes plūda kā biezs medus, taču nejutu to saldumu. Jutu vienīgi tuksnesīgi sauso gaļas gabalu, par kuru bija pārvērtusies mana mēle.

‘’Celies nu augšā, tu, lielais lempi,’’ Otto roka iespraucās zem manas paduses, viņam pūlējoties uzsvempt mani augšā. Es nebiju necik liels vīrs, taču pavadītais laiks armijā man savulaik tika dāvājis vērā ņemamus muskuļus, kurus noturēt Otto trauslajām pianista rokām nebija pa spēkam. Ar skaļu būkšķi mēs nogāzāmies uz putekļainās grīdas, kur kādu brīdi arī klusējot gulējām.

‘’Tev jābeidz dzert,’’ Otto ierunājās

Es klusēju.

‘’Tas ir mans pienākums, vai zini.’’

‘’Tavs pienākums ir glābt savu ādu, muļķis tāds. Tu neesi tam vecim neko parādā.’’

‘’Tas vecis izglāba manu dzīvību. Nu ir mana kārta.’’

Es nesaudzīgi piekalu viņu pie zemes ar savu ķermeni, manām plaukstām aptverot viņa locītavas

‘’Tu mirsi. Tavas smadzenes strūklām pilēs ārā no tava pakauša, un tavas asinis rotās kādas prastas ielas stūri, kur tevi būs nošāvis nometnes sargs.’’

‘’Tas ir mans pienākums,’’ viņš atkārtoja.

Brendija radītā migla nu bija pavisam pagaisusi, tās atstātie pleķi – ne tuvu tik blīvi, lai aizpildītu manis iztēloto lodi Otto pakausī.

‘’Ko man iesākt, lai tu aptvertu, cik muļķīgs ir tevis plānotais?’’

Otto izrāvās no mana tvēriena un piecēlās, ar plaukstām notraukdams netīrumus no izcili piegrieztajām drānām.

‘’Man tas izdosies, tu redzēsi.’’

Otto bēres bija kluss pasākums. Matilde Stose darbnīcu padarīja tik spodru kā nekad iepriekš. Pagalmā svaigi uzartā zeme, kur apglabājām to, ko spējām atrast no Otto paliekām, smaržoja pēc nāves un dzīvības vienlaikus.