Mārtiņš par pašu izstādi un konceptu: “..viss balstās uz vienas ainas, kas man radās, ejot garām kādām telpām uz A. Čaka ielas. Katru dienu es novēroju, kā cilvēki darbojās šajās telpās nu jau citās pozīcijās, un man radās sajūta, ka esmu daļa no šī procesa. It kā šie cilvēki, viņu darbs un telpa kļuva par daļu no rutīnas ikdienišķajam skrējienam uz darbu.”

(Papildināts no Terēzes) Kas vienoja to visu bija tas, ka princips atkārtojās gluži tāpat kā diena, kad mēs pamostamies, taču, lai tā nebūtu vienmuļa rutīna, ir jānotiek arī sava veida transformācijai. Māksla atstāj nospiedumus vizuālā veidā apvienojot, gan pārdomas, gan darba sarežģītību, gan arī vīziju, kas pēcāk sliecas iederēties kādā komponentā… vai neiederēties.

Ar šo izstādi platforma nosvinēja trīs gadus tās darbībai, un tālāk ar to notiks sava veida transformācija. To, kas notiks, nezin neviens, tomēr vienu mēs zinām droši – mēs turpinām svinēt mākslu un godāt spēku, ko spēj paveikt jaunie mākslinieki.

Paldies visiem, kas ir ar mums un ļauj vīzijai tapt par īstenību!